Pārlekt uz galveno saturu

Bioekonomika jeb viedā saimniekošana

Attēla autors: No AREI arhīva

Monika Sproģe / DRUVA

Par bioekonomiku runā dažādos locījumos, un Zemkopības ministrija samērā nesen bioekonomiku nosaukusi kā piekto prioritāro nozari. Eiropas Savienības izaugsmes stratēģija '"Eiropa 2020'' arī norāda uz bioekonomiku kā atslēgas elementu gudrai un zaļai izaugsmei Eiropā.

Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece Arta Kronberga atzīst, ka bioekonomikas jēdzienu skaidro, izmantojot dažādus definējamos terminus, taču pamatā vēstījums saglabājas nemainīgs: "Bioekonomika paredz pārorientēties no neatjaunojamiem resursiem, kas ir nafta, eļļa un ogles, uz to, ko mēs varam atjaunot un izmantot. Šajā sakarībā Latvija ir īpaši pozitīvs piemērs, kur to var attīstīt, jo mums ir labi klimatiskie apstākļi un atjaunojamie resursi. Lauksaimniecību var uzsvērt it īpaši, jo, ņemot vērā klimatiskās pārmaiņas un to, ka klimats kļūst arvien siltāks, arī raža vairāk pieaugs. Otrs virziens būtu meži, kas arī jāizmanto. Bioekonomikas pamatdoma ir strādāt ar visu ciklu no lauka līdz galdam, pielāgojot to, lai visā ciklā process un rezultāts būtu izdevīgs un produkti, kas tiek novākti, tiek arī izmantoti, turklāt visam jānotiek, saudzējot vidi un radot pievienoto vērtību." Šajā izpratnē 'bio' nozīmē darbību ar dzīviem organismiem, savukārt bieži lietojamais vārdiņš "bioloģisks" apzīmē tikai vienu sfēru no visas lielās bioekonomikas nozares.

Pētniece atzīst, ka bioekonomikas aizmetņi rodami jau attālākā pagātnē, vienīgi pašlaik tā ir saistīta ar politiskiem uzdevumiem. "Bioekonomikas stratēģijas tikai pēdējos gados ir izvirzītas Eiropas Savienības lauksaimnieciskās politikas priekšplānā. Samērā nesen katrai valstij bija jāatrod virzieni, kādos tā izvēlas attīstīties. Bioekonomika jeb zaļā ekonomika vai, kā citur saka, atjaunojamo resursu ekonomika, bija viena no nozarēm, kuru daudzas valstis definēja kā svarīgu jomu. Šāds virziens valstīm paredz kompleksu attīstību arī tālāk, sākot ar finansējuma piesaisti, pētniecību un beidzot ar ražotāju. Ir ļoti skaidri pateikts, ka valstu iekšpolitikas un ES ar dažādiem finanšu instrumentiem jau stratēģiski atbalstīs bioekonomiku. Tāpēc jaunāko projektu uzsaukumi, kas noris arī zinātnē, sasaistīsies ar šo nozari," skaidro A. Kronberga, piebilstot, ka valdība par prioritārām noteikusi piecas jomas zinātnes attīstībā bioekonomiku, farmāciju un medicīnas tehnoloģijas, inženiertehnoloģijas, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, kā arī enerģētiku.

"Zinātnieku darbu jaunie definējumi būtiski neietekmē, vien nedaudz pamaina domāšanu. Mums noteikti jādomā par ciešāku sadarbību ar uzņēmējiem. Arī startējot jaunos projektos, zinātniekiem jāparāda potenciālajiem naudas devējiem sadarbība ar uzņēmējiem pilnīgi visos līmeņos, sākot ar stratēģijas izstrādi līdz produktam galdā. Šī sadarbība iepriekšējos periodos bijusi diezgan problemātiska, lai gan mēs, zinātnieki, vienmēr esam bijuši atvērti sadarbībai ar uzņēmējiem. Tagad situācija lēnām mainās uz labo pusi. Uzņēmēji piedalās plānošanas procesos un sāk izprast savu lomu un vietu bioekonomikas jomā. Rezultātu var iegūt vienīgi tad, ja ir valsts atbalsts, ES atbalsts, uzņēmēju atbalsts un mūsu ieguldījums," tā pētniece, turpinot, ka sadarbības procesā iespējams runāt par galaproduktu vai inovāciju (jauninājumu), kas dod pievienoto vērtību.

Zinātnieki ir ieinteresēti tajos sadarbības projektos, kuros uzņēmēji paši nāk ar ideju par kāda konkrēta produkta attīstību. "Mēs esam gatavi nākt kopā, strādāt, izmantojot visu savu kapacitāti, lai panāktu rezultātu, turklāt lielāku interesi sagaidām no tiem, kas ražo izejvielu, ne tikai gala produktu."

Lai arī bioekonomikas jēdziens un būtība ir diezgan jauna un iet kā liels inovatīvs vilnis pāri visai Eiropai, A. Kronberga saka, ka "vecās" ES valstis ir lielu soli priekšā, jo tās bioekonomikas stratēģiju ir izstrādājušas, kamēr Latvijai tāda vēl tikai top: "Tāpat jāskatās, cik ilgam periodam mēs stratēģiju izstrādājam, jo Vācijas piemērs parāda, ka viņu stratēģija ir ļoti tālejoša, pat līdz 2030. gadam, kamēr mūsu stratēģija "runā" tikai par četriem pieciem gadiem uz priekšu. Arī Norvēģija sev izvirzījusi mērķi pāriet no eļļas ekonomikas uz bioekonomiku, lai gan viņi par atjaunojamiem resursiem vēl ilgi varētu nedomāt, tomēr norvēģi apzinās, ka šī diena pienāks, naftas resursi beigsies un viņiem jābūt tam brīdim gataviem, visiem produktiem un nišām jābūt izstrādātām."

Šajā situācijā nevar nepamanīt krustceles, kādās bieži nonāk zinātnieki no vienas puses un lēmējvara no otras, jo, skatoties, cik daudz līdzekļu tiek atvēlēts zinātnei, bioekonomikas uzdevumi šķiet utopiski un pompozi. Tam piekrīt arī pētniece, taču uzsver, ka pēdējā laika sanāksmēs, kurās sanāk gan politiķi, gan zinātnieki un uzņēmēji, parādās savstarpēja sapratne: "Viens otru sākam sadzirdēt. Zinātnieki skaidro, ka bioekonomikas projektiem jābūt ilgtermiņa pasākumiem, līdz ar to arī klimata pārmaiņas ir viena no lietām, kas padziļināti jāpēta, un politiķi, uzņēmēji, finansētāji to sāk sadzirdēt. Jāteic, ka mēs izjūtam ļoti lielu atbalstu no Zemkopības ministrijas, jo tā ir iekļāvusi bioekonomiku kā piekto prioritāro nozari."

A.Kronberga uzsver, ka, neskatoties uz atjaunojamo resursu ekonomiku un cēlo ideju saglabāt mūsu zemi ilgtermiņā, jāatrod sadarbības iespējas starp bioloģiskajiem lauksaimniekiem, kas pārstāv dažādas nišas produktus, un intensīvās lauksaimniecības piekritējiem, kas orientēti uz eksportu, jo, tikai saglabājot līdzsvaru, mēs varam pietuvoties rezultātam.

Pievienots 22/09/2016